Līmes sastāvs

Cietes saistviela ir ūdens, neapstrādātas cietes, vārītas pastas, kaustiskās sodas, boraksa un formaldehīda maisījums. Aptuvenā proporcija ir: 80% ūdens; 20% ciete (85% neapstrādāta ciete un 15% vārīta ciete); kodīgais Nātrijs (kopējais cietes daudzums) 2.4-2.8%; Boraks (kopējais cietes daudzums) 2.7-3.2%, apmēram 10 moli; neliels daudzums formaldehīda.
Lielākā daļa cietes, ko izmanto dažas kartona rūpnīcas Amerikas Savienotajās Valstīs, ir kukurūzas ciete. Daži no tiem ir neapstrādāti tīri kukurūzas milti, savukārt citi ir ķīmiski apstrādāti, jo īpaši apstrādātā speciālā ciete, kurai ir laba stabila viskozitāte un lieliskas ūdeni saturošas īpašības. Dažas cietes ir pulverveida, bet dažas ir granulētas. Granulas ir tikai vaļīgi kunkuļi, ko ieskauj pulveris, ko izmanto mīklā, lai sagatavotu visu pastas partiju.
Dažas rūpnīcas izmanto īpaši apstrādātu kukurūzas cieti, lai ražotu vienas viskozitātes līmi, kuras želejas temperatūra sākas 61 grādi un beidzas 63 grādos. Lai gan želejas temperatūra ir zema, līmjava līmēšanas laikā ātri saželējas kā vispārēja divpusēja mašīnas pasta. Viskozitāte parasti ir no 27 līdz 32 sekundēm. 680 galonu pastas izmanto 500 kg cietes.
Pēc tam, kad ciete ir sajaukta normālas temperatūras ūdenī, tās daļiņas tiek izkliedētas piena stāvoklī, bet tā nešķīst un neuzsūc ūdeni. Pārtraucot maisīšanu, ciete nosēdīsies apakšā un pamazām veidos cietus kunkuļus. Kad būs izveidojušies cietie kunkuļi, tos nebūs viegli izkliedēt. Ūdenī izkliedēta ciete karsējot sāk absorbēt ūdeni un paplašināties. Līmes sastāvā tiek izmantota neapstrādāta ciete, un tā sāk uzbriest aptuveni 70 grādu temperatūrā. Kad temperatūra paaugstinās līdz 90 grādiem, izplešanās ir pabeigta. Želatinizētā ciete ir ļoti viskoza, atkarībā no cietes daudzuma ūdenī.